Pirms vairāk nekā 96 gadiem, 12. gada 1923. novembrī, es piedzimu nelielā ciematā Vogēzēs (Elzasā, toreizējā Francijā). Mani uzskatīja par manu vecāku nelaimīgo dēlu. Viņi bieži teica: "Nevarētu domāt, ka tu esi mūsu dēls." Jā, es nedaudz atšķīros no mūsu pilsētas cilvēkiem.

Tavernas un kāršu spēles mani neinteresēja. Es labprātāk dzīvotu brīvi pie dabas, piemēram, pie indiāņu cilts Kanādā vai Brazīlijā. Taču lietas izvērtās savādāk. Es apguvu audēja amatu. Kad man bija 17 gadu, Elzasu anektēja Vācija. Toreiz man radās iespēja izlasīt Hitlera grāmatu Mein Kampf un lasīt citus nacistu rakstus. Šis Hitlers man šķita aizdomīgs. Mans secinājums bija tāds, ka tūkstošgade beigsies ar katastrofu. Es nevarēju iedomāties āriešus kā pasaules kungus un visus pārējos kā vergus – kā spartiešus.

18 gadu vecumā pēc intensīvām militārām mācībām mani iesauca Vācijas Vērmahtā. Mani norīkoja Jēgeru pulkā (sMG - smagie ložmetēji) un mūs pavēlēja uz fronti Krievijā. Tur bija nežēlīgi.

Lapsas bedrē

Kādu dienu mēs ar biedru saspiedāmies lapsu caurumā. Pēkšņi viņš pagriezās uz sāniem. Viņam ar šrapneļiem bija trāpīts tieši galvā. Ķivere nebija spējusi viņu pasargāt - viņš nomira uzreiz. Es gulēju tur viens un domāju: "Tas būs arī tavs liktenis!"

Hitlers gribēja, lai Ļeņingradu (mūsdienu Sanktpēterburgu) nomirtu badā. Mūsu čestru pulks tika izvietots vairākos sektoros visā pilsētā. Purvs, odi, karstums un aukstums bija mūsu pastāvīgie pavadoņi. Kādu dienu tas dabūja arī mani. Mani smagi ievainoja granāta. Šajā uzbrukumā gāja bojā divi vīrieši. Pēc uzturēšanās slimnīcā un īsa atvaļinājuma es nokļuvu priekšā. Pirmā nedēļa šķita nežēlīga, jo atkal bija jāpierod pie ciešanām un nāves. Atmiņas par aizsprostu mani biedē līdz pat šai dienai. Es gulēju apšaudē un jutu, ka mana dzīve jebkurā brīdī tiks iznīcināta.

Kurš uzvarēs šajā karā?

1945. gadā notika atkāpšanās no Krievijas caur Poliju un Austrumprūsiju. Vēl būdams Krievijā, uz robežas ar Austrumprūsiju, es saviem biedriem atzīmēju, ka Hitlers šajā karā neuzvarēs. Tajā pašā vakarā mani nodeva kara tiesai. Pratināšanas beigās man jautāja: “Kas uzvarēs šajā karā?” Visi zināja, ko teikt. Tomēr es dzirdēju sevi atbildam: "Krievi un amerikāņi." Kapteinis atbildēja: "Vai jūs zināt, ka spēlējat ar savu dzīvi?" Es pie sevis nodomāju: "Tagad tu esi pārdzīvojis visu putru un tagad šo. "Bet Dievs, viss bija izvērties tā. Mana liecība, kas patiesībā nozīmēja manu nāvi, man palīdzēja.

Man nācās pamest savu pulku, un mani nosūtīja uz īpašu rotu ar manu aizzīmogotu dienesta pierakstu. Man vajadzēja tur braukt ar diviem ukraiņiem. Turpceļā mani pārņēma neomulīga sajūta, un es atrāvu aizzīmogoto dienesta ierakstu. Tajā lasīju: "Politiski neuzticams - dienē nosacītās atbrīvošanas uzņēmumā." Tagad es sāku baidīties, jo zināju, ka šī ir pašnāvības misija: lielgabalu gaļa krieviem, kas virzās uz priekšu. „Es tur neiešu!” nolēmu dezertēt. Taču tobrīd es neapzinājos šī lēmuma sekas.

Bēgt uz Parīzi

Es nezināju Austrumprūsijas ceļu un nezināju, kur atrodas fronte. Bija auksta, sniegota ziema. Lai gan es tajā laikā vēl biju neticīgs, Dievs vadīja manu ceļu. Bez viņa vadības man nebūtu izdevies aizbēgt. Šajā laikā daudzi vācu civiliedzīvotāji pameta Austrumprūsiju. Es pievienojos bēgļiem un palīdzēju viņiem katru dienu iekraut zirgu pajūgos. Mēs bieži bijām plosīti no miega un nācās bēgt no uzbrucējiem krieviem ar visu, ko vien varējām steigties sakraut vagonos ar sievietēm un bērniem. Pēc daudziem dramatiskiem pārdzīvojumiem es nokļuvu Braunsbergā (Austrumprūsija, šodien: Branievo). Šajā pilsētā es satiku divus franču karagūstekņus, kuri man palīdzēja kļūt par "franču karagūstekni".

Reiz, kad biju ceļā pēc ūdens, ieradās Feldžandarmērija, nopratināja visus ieslodzītos un pārbaudīja visus dokumentus. Ja viņi būtu mani noķēruši, tas būtu mans gals. Mani biedri teica: “Jums ļoti paveicās, ka šeit neatradāties.” Šodien es zinu, ka Dievs mani pasargāja.

Tad sekoja pēdējais bēgšanas posms. To darot, mēs iekļuvām cīņās starp krieviem un vāciešiem. Bet arī šoreiz tiku droši prom un nokļuvu pie krieviem. Tad tas devās uz rietumiem uz Parīzi. Tur es kā "franču karagūsteknis" saņēmu nelielu naudas summu un varēju doties mājās.

pašnāvības domas

Es negribēju atgriezties savā vecajā dzīvē. Pēc astoņām dienām mājās es pieņēmu lēmumu iestāties Ārzemju leģionā un doties uz Ziemeļāfriku. Šis plāns neizdevās, par ko esmu pateicīgs, pretējā gadījumā es būtu nokļuvis nākamajā karā – Indoķīnā. Pēc visām šīm traumām dzīve man kļuva nepanesama un bezjēdzīga. Trīsarpus gadus biju pavadījis kā karavīrs. Tagad man nebija nekā un es nezināju, ko darīt ar savu dzīvi. Tāpēc es nolēmu izbeigt savu dzīvi.

Neilgi pēc tam, kad es nolēmu atņemt sev dzīvību, Dievs brīnumaini iejaucās. Savā ciemā pajautāju drēbniekam, vai viņam nav ko lasīt. Viņš man iedeva grāmatu Lielā ārsta pēdās. Šī grāmata mani ļoti iespaidoja, tāpēc sāku lasīt arī Bībeli. "Tagad viņš lasa arī Bībeli," vaidēja mans tēvs, kurš nekad mūžā nebija pieskāries nevienai grāmatai. Es atradu arī dažus Adventistu misionāru rakstus, kuros bija stāsti par svešām tautām. Tas izraisīja manu interesi.

Adventisti

Es nepazinu septītās dienas adventistus, jo biju pilnīgi neizglītots reliģijā. Atkal Dievs palīdzēja, nosūtot uz mūsu ciemu jaunu adventistu pāri dzīvot pie manas tantes. Es sazinājos ar cilvēkiem un iepazinu Adventistu draudzi. Tagad man sākās grūts laiks. Sabatā, kad visi mazajā ciematā devās uz darbu, es biju ceļā uz Adventistu baznīcu. Es joprojām atceros, cik dīvaini es toreiz jutos. Nekādu meža darbu, ne pļaušanu, ne siena pļaušanu sabatā. Mana ģimene bija atkarīga no manis, jo es biju viņu vienīgā palīdzība. Drīz vien sapratu, ka viss tā turpināties nevar. "Man jātiek prom no šejienes, kaut kas jādara. Bet ko?” es nodomāju. Pēkšņi es sajutu iekšēju vēlmi apmeklēt semināru un kļūt par kalpotāju. Dieva gars noteikti darbojās spēcīgi, jo atgriešanās skolā būtu bijusi pēdējā lieta, ko es būtu izvēlējies.

Apmācība, lai kļūtu par mācītāju

Šogad Pasaules Jaunatnes kongress notika Parīzē. Tur es uzzināju par teoloģiskās apmācības centriem Kolonžā (F), Marienhöhe (D) un Bogenhofenā (A). “Jā, Kolonžā ir iespējas vēlu ziedētājiem!” Man būtu jāmācās trīs gadi. Tad bija jautājums par mācību maksu. Man nebija neviena, kas mani atbalstītu. Man teica, ka ar grāmatu evaņģelizācijas palīdzību var nopelnīt mācību maksu. Pat tas - es eju no durvīm līdz durvīm ar grāmatām - neiespējamība! Atnācu mājās pilnīgi sagrauta. Bet Svētais Gars neļāva man atpūsties, līdz es beidzot piekritu: “Tavs prāts lai notiek!” Es devos ceļā, nezinādama, ko gaidīt.

Mani gaidīja fiziski grūts laiks. Man tika piešķirta liela teritorija Francijā ar vairākām pilsētām grāmatu evaņģelizācijai. Man bieži nācās veikt lielus attālumus ar velosipēdu. 400 kilometrus no Collonges līdz savam ciemam nobraucu divās dienās. Ceļojums gāja cauri Reinas līdzenumam līdz Bāzelei, cauri visai Šveicei līdz Ženēvai, pāri robežai uz Augšsavoju, līdz es sasniedzu galamērķi Kolonžu. Pusceļā nakšņoju zem koka, ietinusies segā. Atceļā atkal piedzīvoju to pašu apgrieztā secībā. Uz Ziemassvētkiem negāju mājās, jo vilciens bija pārāk dārgs un ziemā bija pārāk grūti braukt ar velosipēdu. Katru brīvo minūti un brīvdienās es biju kā grāmatu evaņģēlists, lai strādātu par savu skolas naudu. Dievs mani finansiāli svētīja. Skolas beigās man pat bija neliels līdzsvars, ko varēju izmantot.

Tā kā man bija maz izglītības, man vajadzēja pirmo gadu Kolonžā, lai iedzīvotos. Turklāt man bija daudz problēmu visu dienu sēdēt un saspiesties. Dažreiz es biju tuvu tam, lai padoties. Ar Dieva žēlastību es izturēju un izturēju visus piecus gadus. Es to nevarēju iedomāties savos sapņos.

Mans pirmais darbs kā sludinātāja palīgs mani aizveda uz Mīlhauzenu Elzasā. Pēc gada mani pārcēla uz Strasbūru. Tur bija vācu un franču kopiena. Tolaik vēl viss bija bilingvāli, jo vecākā paaudze nerunāja franciski. Galu galā mans darba lauks paplašinājās, iekļaujot visas divpadsmit kopienas, kas tajā laikā pastāvēja Elzasā.

Daiļā dzimuma pārstāves

Manas kautrības dēļ līdz tam laikam man nebija nekāda sakara ar daiļā dzimuma pārstāvēm. Bet Bībele saka, ka cilvēkam nav labi būt vienam – īpaši ne sludinātājam. Un arī tur Dievs man brīnišķīgi palīdzēja – pat neko nedarot. Kādā konferencē Strasbūrā es pamanīju jaunu sievieti, kura atbilda manām idejām. Pagaidām gan tas palika pie šīs vienas tikšanās, jo man bija jādodas uz citu darba jomu un nebija iespējas par viņu painteresēties. Tajā laikā es kalpoju sabatā Kolmāras baznīcā. Kad es stāvēju uz kāpnes un apskatīju draudzi, es viņu atkal redzēju. Es jautāju savam menedžerim par tiem. Drīz vien mums bija sarakste un nolēmām satikties. Es paņēmu atvaļinājumu un braucu pa pāreju uz Reinzemi. Viņa nāca no otras puses. “Tur, kur zaļajā ielejā murrā straume, tur mēs pirmo reizi satikāmies.” Drīz pēc tam apprecējāmies. Manai sievai bija 25 gadi, un 35 gadu vecumā es atkal biju vēls ziedētājs. Mums par lielu prieku mazo ģimeni papildināja dēls Daniels un pēc diviem gadiem meita Karīna.

No sludinātāja līdz diakonam un draudzes vadītājam

Es kā sludinātājs nekad neesmu jutusies ērti savā ādā. Pēc sešiem kalpošanas gadiem Svētais Gars mani pārliecināja, ka tā nedrīkst būt mana turpmākā dzīves misija. Es nejutos pretī daudzajām prasībām. Tomēr man nebija viegli pabeigt lauka dienestu. Pamest visus zināmos ticības pārstāvjus un meklēt dzīves un darba vietu nebija viegli. Bet Dievs bija ar mums. Beidzot mēs nonācām Wetzlar pašvaldībā. Tur mēs atradām savu likteni – it kā tas mūs būtu gaidījis. Drīz vien mani atvēlēja kā pirmo diakonu, un mana sieva vadīja Bērnu sabatskolu. Pēc diviem gadiem es kļuvu par draudzes vadītāju. Tas mums bija pareizi. Mums ir bijusi privilēģija kalpot sabiedrībai daudzus gadus. Atradu arī ļoti labu darbu uzņēmumā Leitz, kuru varēju saglabāt līdz pensijai.

Septiņi mazbērni, divi mazmazbērni

Bez diviem mūsu bērniem gadu gaitā mums ir bijuši septiņi mazbērni un divi mazmazbērni. Ar Dieva žēlastību es šodien, 95 gadu vecumā, varu atskatīties uz bagātu dzīvi. Mēs esam pārcēlušies septiņas reizes, un tas mūs ir radījis kontaktā ar daudziem cilvēkiem. Tagad mums ir prieks visu atlikušo dzīvi pavadīt kopā ar savu meitu un znotu ar viņu četriem bērniem (Gadringeru ģimene) skaistajā Burgenlandē. Kad vien iespējams, apmeklējam Fürstenfeldes pašvaldību, kas mūs sirsnīgi uzņēmusi.

Svarīgākā

Kad Jēzus aicina, vissvarīgākais ir viņam uzticīgi sekot, pat ja tas ir nesaprotami un neērti. Īpaši vēlos to nodot mūsu jauniešiem. Es ne tikai atskatos uz piepildītu dzīvi, es skatos uz augšu – uz nākošo Kungu un daudz pilnvērtīgāku mūžību sadraudzībā ar Viņu.

Georgs Hancingers un viņa sieva pieder Fürstenfeldes Adventistu draudzei netālu no Ungārijas robežas.

---